Pats sakums.
Cilveki skrien un ir skrejusi visu dzivi tagad un toreiz,senak.
Virziba nav apturama jau kops liela spradziena laikiem.Mes esam gajusi un iesim,neapturams progress
kas pats sevi atklaj patstavigu regresu kas iznicina jau uzbuveto,nojauc vertibas un ta vieta buve jaunas.
Mes mainamies un vienigais drosais garants mums prieksa ir vienigi nave.Tad kada velna pec?Del ta laika kas paiet tik nemanot,katram sevi,buvejot savu pasauli,alkas pec brivibas un tas garsas ir parak specigs stimulants,parak spilgts sevis pasa nospiedums pasaule mums apkart,vajadziba un kosmosam raksturigas uz prieksu virzitas energijas speks dzen mus uz prieksu,liek ka kamisiem griest pasiem savu dzives riteni,mainas tikai bildites loga,cilveku sejas un musu pasu sejas spoguli.Rit ir sodien,sis laikmets mums dikte noteikumus-dzivot ATRI,vajadziba sevi apmierinat stav pari visam bet jo atrak mes skrienam,jo tuksaka telpa ir prieksa,un mums ta ar kaut ko ir jaaizpilda,tas ir,jaaizpilda pasiem ar sevi un tikai no ta skatupunkta,kads tu izskaties taja pasa spoguli,tu spej sevi optimali novertet.
Bet lai to izdaritu...Lai to izdaritu ir mirkli jaapstajas.Varbut ne seit un ne tagad,varbut sis nav tas mirklis....
Tas vienkarsi ir jajut.Un sie vardi nav nekas cits ka vien vardi,manis pasa un vienigi man pasam,manai pasaulei,
si ir mana telpa un varbut isti ne mana,tam nav nozimes.
Es seit esmu jo dzive ir ...Kas ir dzive ,to katrs pats vien zin.Si gadsimta steiga vesta mums vienu patiesibu-
nevar skriet muzigi,kaut kad mes tapat apstasimies,vai uz muzien vai ne,to nezin neviens un ja jau visiem galaiznakums ir viens,kapec neizmantot to kas mums ir dot tiesi tagad?Apstaties,uzelpot... Un sakt domat patstavigi.Ikonas iegust preteju nozimi,launuma definicija iegust vel nebijusus apveidus, viss liekais ir lieks un apkarteja pasaule sak runat pati par sevi,ieksa notikumu epicentra..Jo tad neskrien tu bet visa pasaule tev preti.
Ker...
__________________________________________________________________________________________
Ideja ir vienkarsa-muziga opozicija jebkam uz pasaules ir dzinejmodelis kas talak genere kaut ko savdabigu un sadu savdabibu piesatinata ir pasaule mums apkart.Ir tik daudz atminu,tik daudz pagajibas ko nest caur dzivi bet tai
pat laika tik daudz vel nepieradinatu formu ka maksla visa tas kopuma,gan konceptuala gan vel nekonceptuala,tatad iespejama nakamiba.Un tas viss vien iespejamibas del.Mes izvelamies un katra iespeja mus kaut kur noved un mes pa to peldam brivi-vai nu es to daru,vai ne-es izdaru izveli seit un tagad.Maksla ir provokacija,izteiksmes forma,ar simtiem visai precizu definejumu bet bez viena vienojosa.Kur tad ir ta robeza satar po kas ir maksla un kas ta nav?
Atbilde ir vien tur ara,musos visos,maksla ir tas kas mes esam un maksla ir mums visapkart un tas uzdevums nav pateret-tas uzdevums ir dot.
Jebkura ideja kas skiet pietiekami ticama lai uz to ietu tiks nopludinata seit,saja vieta.
Domas,pardomas,fakti-zinami un nezinami-atsauce uz apkartejo provokaciju,jebkura formata tagadnes projekcija kas jau dzimsanas bridi paraksta sev naves spriedumu,mirkligi zibsni no ta kam garam pajonojam ik dienas un varbut pat neredzam.
|
